Laputis novietojas kolonijās lapas apakšpusē un sūc augu sulu. Sava organisma vajadzībām tās galvenokārt izmanto olbaltumvielas un tikai nedaudz cukuru. Tādējādi kukaiņi caur zarnu traktu izfiltrē daudz šķidruma, kas pilienu veidā nokļūst uz apakšējām lapām. Karstās dienās laputis patērē daudz šūnsulas, saldie izdalījumi pil nepārtraukti uz auga lapām. Tās var apkarot nogriežot un iznīcinot invadētās zaru galotnes. Ja laputu invāzija ir spēcīga, tad var izmantot augu aizsardzības līdzekļus:

aktara25 deva 4g uz 25l ūdens

decis2,5 deva 8ml uz 10l ūdens

fastaks50 deva 10ml uz 10l ūdens

kestaks50 deva 10ml uz 10l ūdens

Jāapsmidzina lapu apalšpuse, kur barojas kaitēkļi.

Sarkanā ozola dzimtene ir Ziemeļamerika. Koku lapu daivas ir dziļas ar smailu galu. Zīles apaļīgas un strupas-īsākas un resnākas nekā parastam ozolam. Tās nogatavojas tikai otrajā gadā pēc ziedēšanas. Zīļu ražošanas laiks atkarīgs no augšanas apstākļiem, bet vidēji tas notiek 15-20 gadu vecumā.

Lapu plaukšanas laikā un rudenī šis ozols krāsojas neparasti košos toņos.

Ozola zīlēs esošās sēklas ātri zaudē dīgtspēju, tādēļ tās tajā pašā rudenī tūlīt pēc nobiršanas iesēj 4-5cm dziļās vagās. Viengadīgos sējeņus pārskolo, lai veidotos sazarotāks un kompaktāks sakņu kamols. Zīles var sēt arī paliekošā vietā pēc tam augsni ravējot un mulčējot. Labāk ja stādus nolūko rudenī, bet pārstāda pavasarī.

Sarkanais ozols ir izturīgāks par parasto. Tas ir mazprasīgs, ātraudzīgāks. To mazāk bojā slimības un kaitēkļi. Tomēr tas necieš augstu grunsūdens līmeni un stāvošus ūdeņus. Šim ozolam vajadzīga trūdvielām bagāta augsne ar neitrālu reakciju.

Ziemcietēm piemērotas auglīgas, vidēji smagas caurlaidīgas augsnes ar zemu gruntūdens līmeni- tādās labi iesūcas mitrums un saknēm viegli piekļūst gaiss. Neder smaga māla augsnes, nepatīk arī vieglās smilts augsnes. Vispirms labi sagatavo stādīšanas vietu, atbrīvo no daudzgadīgajām nezālēm. Tad iestrādā organisko mēslojumu. Ja augsne skāba tā jākaļko. Lielākajai daļai ziemciešu pH 5,5-6,5.

Augiem patīk silta no ziemeļu vējiem aizsargāta vieta. Neder dārza zemākās vietas, kur ir spēcīgas salnas.

Tas nav plaši izplatīts zemeņu kaitēklis. Zemeņu baltā blusiņa ir apmēram 1mm gara ar bāli dzeltenu ķermeni un diviev pāriem baltu spārnu. Blusiņas var lidot un lekāt. Gadā attistās 3-4 paaudzes. Savairojas jūnijā un jūlijā. Vairāk izplatītas ēnainās vietās. Kāpuri un pieaugušas blusiņas sūc augu sulu zemeņu lapu apakšpusē. Bojājumu vietās veidojas sīki dzelteni plankumi. Iznīcina lapu blusiņas izkarot dzeltenos līmes vairogus. Var arī miglot ar deci 0,04% koncentrācijā.

Putu cikāde.

Tā ir 8-10mm gara, bāli dzeltenā vai iepelēkā krāsā ar divām gaišākam svītrām pār muguru. Cikāžu kāpuri izdala sev apkārt baltas putas. Savairojas jūnijā un jūlijā. Zemenes bojā kāpuri, kas sūc augu sulu lapu apakšpusē uz lapu kātiem un ziednešiem. Bojājumu vietās audi kļūst gaišāki, lapas krokojas arī ogas kļūst kroplas. Cikādēm vairāk patīk nezāļaini, blīvi apstādīti lauki. Tās parasti lielus postījumus nenodara, tāpēc ķīmiski nav jāapkaro. 

Pupu sēklgrauzis melna 4-5mm gara vabole, kas pārziemo atklātā laukā vai sēklās, kas uzglabājas telpās. Pavasarī tās izlido un dēj oliņas uz jaunajām pupu pākstīm.

Pupām kaitē kāpuri. Attīstības perioda beigās izgrauž caurumu sēklā un pāksts apvalkā un izkļūst laukā.

Drošākais paņēmiens ir izmantot tīras, neinvadētas pupu sēklas.

Pupu ziedēšanas sākumā būtu jālieto insekticīdi.

Pārziemošanas laikā pieaugušo vaboļu diapauze ilgst 5-7 mēnešus un vairāk, tās nosacījumi ir tumsa un konstanta temperatūra.  Pieaugot dienas garumam un temperatūrai līdz +10 grādi vaboles mostas un izlido un sāk baroties ar saimniekauga ziedputekšņiem. Šo īpašību var izmantot, lai no iespējamiem kaitēkļiem.

Dienvidamerikā mīt vairākas lamu sugas: arī alpakas. Gandrīz visas mīt augstu Andu kalnos. Pasaulē reķina ap 3miljoniem šo skaisto dzīvnieku, kas apveltīti ar garu vilnu. Alpakas tagad audzē Austrālijā, Jaunzēlandē, ASV.

Starp 10-15 mātītēm vajadzīgs viens teviņš. Alpakas aizsargā savu teritoriju. Viens no veidiem ir spļaušana. Tās ir ziņkārīgas, tomēr tām nepatīk, kad tās apčubina. Piemīt racionāls domāšanas veids. Dabā ir spēcīgi izteikta hierarhija. Līderis visur ir pirmais, arī pie barības. Ēdot viens stāv sardzē. Alpakas ir ļoti organizētas. Dzīvniekam nav raksturīga meklēšanās. Pretējie dzmumi tiekas noteiktā laikā. Lai pārliecinātos par rezultātiem, pēc 2 nedēļām tēviņu ielaiž pie savas izredzētās. Ja tā ir aplecināta, tad tēviņu nelaiž klāt. Parasti alpaku jauno paaudzi plāno pavasarī, lai būtu vasaras bērni.

Dzīvniekus cērp reizi gadā. No viena iegūst 2-3kg labas vilnas. Labāka ir, ko nocērp no muguras in sāniem. Vilna ir ļoti gara10-15cm un ļ ... Lasīt tālāk »

Šo ziemciešu dzimtene ir Ziemeļamerika. Monardas sasniedz vismaz 1m augstumu, tās spēcīgi un jauki smaržo, piesaistot bites, kamenes un tauriņus. Ziedi ir visdažādāki- gaiši violeti, sārti asinssarkani, balti. Dārzos audzē dvīņziedu monardu ar tumši zaļām lapām un šarlaksarkaniem ziediem.Zied jūlijā, augustā. Audzē arī hibrīdus. Tie zied no jūlija vidus līdz septemra sākumam.

Labi aug saulainā vietā, arī nelielā noēnojumā. Tās ir pieticīgas, aug mitrā, irdenā dārza augsnē. Tomēr augi ir regulāri jādala un jāpārstāda. Hibrīdu šķirnes pavairo tikai ar sēklām, sugas arī ar sēklām. No februāra līdz aprīlim stāda podiņos, paliekamā vietā stāda maijā vai jūnijā.  

Povela krīnija.

Palieli čemurā izvietoti lilijveida ziedi balti ar tumši sarkanām svītrām. Virs smailajām zobenveida lapām paceļas 75-100cm garš ziednesis ar vairākiem ziediem. Krīnijas zied vasarā, ziedēšanas laiks ir garš. Ziedi plaukst pakāpeniski ar dažu dienu starplaiku. Labi saglabājas vāzē. Atveras visi ziedpumpuri. Pie mums šie augi neziemo. Šie augi nāk no Dienvidāfrikas, spēj izturēt tikai vieglas salnas. Ziemā tās var turēt ne pārāk tumšā telpā. Miera periodā laista tik daudz, lai neiekalstu augsne. Vasarā vislabāk novietot uz terases vai dārza, no saules un vējiem aizsargātā vietā. Lai netraumētu saknes, dārzāierok ar visies podiem. Vasaras sākuma dod organisko mēslojumu.

Krīnijām patīk mēreni siltas telpas, labi pacieš sausu gaisu. Labi iederas plašās telpās ar augstiem griestiem. Pavairo atdalot vairsīpolus no vecāksīpola. Stāda lielā podā, lai sīpola lielākā daļa būtu ārā. Ik pēc 4 gadiem pārstāda trūdvielām bagātā augsnē. Lai krīnijas ba ... Lasīt tālāk »

Karolīnas halēzija.

Jeb sniegpulksteņu koks, kas nāk Ziemeļamerikas, aug kā neliels koks vai augsts krūms. Tam ir nokareni balti zvanveida ziedi, kas ir sakārtoti ķekaros. Atgādina sniegpulkstenītes. Zied maijā aplido bites. Augam ir zaļas, vienkāršas , ovālas līdz eliptiskas lapas, kas rudenī krāsojas spilgti dzeltenas. Augļi sīki, bumbierveida, pēc ienākšanās ilgi karājas zaros. Sēklas nogatavojas oktobrī. Halēzijai ir mīksta koksne un ļoti trausli zari. Stiprā vējā var lūst pie pamatnes.

Kalnieņu halēzija.

Var sasniegt 3-4m augstumu. Tai ir nedaudz lielākas lapas, ziedi2-3cm gari.balti, ziedlapiņu gali viegli sārti. Labi pacieš bezvēja aukstumu.

Pie mums labāk audzēt saulainā vietā. Augsne vēlama labi drenēta, trūdvielām bagātā, viegli mitra ar skābu vai neitrālu reakciju. Kā mēslojumu var izmantot kūdru, kompostu. Augi ir jūtīgi pret sausumu,slikti sagatavotu ,sablīvētu augsni, sārmainu reakciju.