Parkinsona slimība ir lēni prognozējoša hroniska saslimšana, kas saistīta ar galvas smadzeņu zemgarozas un idussmadzeņu patologiju izraisot traucējumus, gausas nevieklas patvaļīgas lēnas un ierobežotas kustības. Muskuļu stīvumu, nestabilitāti stāvot, roku un kāju trīci. Kļūst stīva un nedroša gaita, apgrūtinoša runa, neveiklība ēdot, gērbjoties, rakstot. Slimība attīstās, ja organisms nervu šūnu darbības rezultātā nepietiekamā daudzumā producē dopamīnu. Vielu, kas atbild par nervu impulsu pārvadi smadzenēs. Kas nosaka locekļu kustību, domāšanu, uzvedību, emocijas.

Ar laiku slimība izraisa intelektuālā līmeņa pazemināšanos tādēļ var būt pilnīga atkarība no citiem. Daļa slimnieku nevar kontrolēt savas kustības, ne apziņu, ne uzvedību. Tad paradās zemapziņas vadītās izpausmes.

Trīce novērojama miera stāvoklī, sākumā nav patstāvīga. Visbiežāk slimo no 55-60 gadu vecumam neatkarīgi no dzimuma. Diagnozes noteikšanai var būt nepieciešami vairaki gadi pēc pirmo simptomu parādīšanās.

Katram pacientam medikamentu izvēle ir individuāla ņemot vērā vecumu un slimības smagumu. Slimība ir ārstējama, taču nav izārtējama.